Kādu veselības aprūpes sistēmu es gribu redzēt Latvijā?
Pēc medicīnas studiju pabeigšanas es neizvēlējos strādāt esošajā veselības aprūpes sistēmā tieši tās sistēmisko nepilnību dēļ. Tomēr veselības jomā esmu palikusi aktīva — izglītoju sievietes un aicinu viņas uzņemties atbildību par savu veselību.
10 virzieni veselības aprūpes noteikumu maiņai Latvijā
- 1. Jāārstē cilvēks, nevis slimība.
Cilvēks nav diagnožu summa. Jāņem vērā individuālā ģenētika, dzīvesveids, uzturs, stress, miegs, vide, blakusslimības un medikamentu slogs. Sistēma jāveido tā, lai tā kalpotu cilvēkam, nevis sarežģītu viņam ceļu saņemt veselības aprūpi. Jāorientējas uz personalizētu medicīnu – nevis viens algoritms visiem, bet konkrēta cilvēka situācijas izvērtēšana. - 2. Jāpārskata sertifikācijas sistēmas lietderība.
Sertifikāts pats par sevi negarantē kvalitāti un pacienta drošību, bet tikai atbilstību formāliem kritērijiem. Pašreiz tas izskatās kā regulāri maksājams “nodoklis” par tiesībām strādāt, un šīs tiesības strādāt var kļūt par administratīvu kontroles mehānismu. Ja kāds uzdrošinās runāt par nejēdzībām sistēmā vai kritizēt atsevišķas parādības, vienmēr pastāv risks, ka viņam var radīt problēmas ar sertifikācijas pagarināšanu un profesionālās darbības turpināšanu.
Šobrīd medicīnas diploms bez sertifikāta ir faktiski nelikvīds. - 3. Jānosaka skaidrāka speciālista profesionālā atbildība par kvalitāti.
Speciālista atbildībai nevajadzētu aprobežoties ar faktu, ka vizīte ir notikusi, ka ir aizpildītas visas atskaites, lai saņemtu NVD finansējumu.
Šo atbildību nedrīkst reducēt tikai uz vadlīniju ievērošanu. Vadlīnijas var būt noderīgs orientieris, taču tās nedrīkst kļūt par klīniskās domāšanas aizstājēju un tās nedrīkst kalpot par aizsegu, aiz kura paslēgt profesionālo atbildību. Speciālistam ir jāspēj pamatot savu izvēli konkrētam cilvēkam. Orientācija uz personalizētu medicīnu.
Šai atbildībai jābūt civiltiesiskai un tā var būt sasaistīta arī ar profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu — nevis lai sodītu ārstus par sarežģītiem gadījumiem, bet lai pacientam būtu reāls aizsardzības mehānisms paviršības vai nepietiekamas izvērtēšanas, vai nolaidības gadījumā. - 4. Medicīnas un veselības izglītības monopola pārskatīšana
Ārstniecībā nevajadzētu pastāvēt vienas medicīnas skolas monopolam. Konvencionālajai jeb Rietumu medicīnai ir nenoliedzami sasniegumi akūtajā medicīnā, ķirurģijā, intensīvajā terapijā, diagnostikā un dzīvību glābjošās situācijās.
Zinātnē balstīta medicīna ir nepieciešama, bet mums ir jāapzinās arī tās robežas: klīniskie pētījumi strādā ar vidējo pacientu, kamēr ārsta kabinetā satiek konkrētu cilvēku ar viņa unikālo slimību vēsturi, dzīvesveidu, ģenētiku, reakcijām.
Konvencionālās medicīnas vājā vieta – tai nav pietiekami izstrādātas teorijas par cilvēku, nav savas antropoloģijas. Savukārt pieredzē balstītām medicīnas skolām (naturopātija, homeopātija, ājurvēda, ķīniešu tradicionālā medicīna u.tml.) katrai ir sava cilvēka teorija, kas balstās cilvēka konstitūcijā, izpratnē par līdzsvaru, slimības cēloņiem un organisma reakcijām. Tās nav jāidealizē, bet nav arī godīgi tās vērtēt tikai pēc šauras farmaceitisku klīnisko pētījumu metodoloģijas, kas ne vienmēr spēj novērtēt individualizētu un kompleksu pieeju.
Īpaši tuva konvencionālajai domāšanai, bet ar citu uzsvaru, ir funkcionālā medicīna. Tā skatās cilvēku funkcionālā vienotībā, meklē slimības saknes cēloņus un ņem vērā uzturu, mikrobiomu, iekaisumu, infekciju fonu, toksisko slodzi, stresu, miegu, ģenētiku, dzīvesveidu un vidi. Šis būtu virziens uz personalizētu medicīnu un ietvertu agrīnu prevenciju. - 5. Prevencijai un veselības atjaunošanai pirms diagnozes jābūt prioritātei.
Cilvēks bieži jūtas slikti, ir apgrūtināta pilnvērtīga funkcionēšana, bet analīzes ir puslīdz normā un nav skaidras “diagnozes”. Tieši šajā subveselības posmā ir vajadzīga agrīna padziļināta kompleksa izvērtēšana, pietiekams konsultācijas laiks un personalizēti ieteikumi. Šī ir vieta, kur bieži vien sākas ilgstošs riņķa dancis pa speciālistu kabinetiem, kas var ilgt gadiem. - 6. Gēnu testēšana jāizmanto prevencijai un personalizētai medicīnai.
Plašāku gēnu testu vajag veikt tikai vienu reizi mūžā, lai cilvēks zinātu savus riskus un savlaicīgi pielāgotu uzturu, dzīvesveidu, medikamentu izvēli un prevenciju.
Latvijā būtu jāizvērtē, kāpēc atsevišķu gēnu testēšana ir tik dārga, ja ārzemēs plašāki testi kļūst daudz pieejamāki. Gēnu testēšanai nevajadzētu būt ekskluzīvam pakalpojumam tikai turīgajiem, ja to var izmantot agrīnai prevencijai un personalizētai medicīnai. - 7. Hronisko slimību uzraudzība būtu jāpārceļ tuvāk cilvēkam.
Ja cilvēkam jau ir hroniska slimība, aprūpei nevajadzētu aprobežoties ar retām vizītēm un novēlotu reakciju veselības pasliktināšanās gadījumā. Lietderīgi būtu veidot hronisko slimību uzraudzības centrus, kuros padziļinātai klātienes izvērtēšanai seko regulāra attālināta pacienta datu novērošana.
Šādos centros varētu izmantot telemedicīnu, pašsajūtas dienasgrāmatas, mājās mērāmus rādītājus un regulāru saziņu ar speciālistu komandu. Tas ļautu ātrāk pamanīt stāvokļa pasliktināšanos, savlaicīgi koriģēt ārstēšanu, uzturu, slodzi vai medikamentus un nepieļaut situāciju, kad cilvēks nonāk slimnīcā tikai tāpēc, ka problēma nav laikus pamanīta. - 8. Veselības aprūpes sistēma nedrīkst vairot slimnīcās nonākošo skaitu.
Slimnīca nedrīkst kļūt par vietu, kur cilvēks nonāk tikai tāpēc, ka viņa veselības problēma gadiem nav laikus pamanīta, izvērtēta un risināta ambulatori. Tur būtu jānonāk akūtiem, sarežģītiem, operējamiem un intensīvi ārstējamiem pacientiem. Pārējam jābūt savlaicīgi risinātam ambulatori vai dienas stacionārā, ar diagnostiku, uzraudzību un hronisko slimību vadību. - 9. Kvalitātes mērs ir rezultāts.
Ne vizīšu skaits, ne aizpildītas formas, ne vadlīniju izpilde pati par sevi nav kvalitāte. Kvalitāte ir tas, vai cilvēkam kļūst labāk: mazinās simptomi, uzlabojas funkcionēšana, dzīves kvalitāte, analīzes, darbspējas un iespēja atjaunot veselību.
Protams, ne katru slimību var izārstēt un ne katrā gadījumā iespējams pilnīgs rezultāts. Taču arī tad kvalitāte nozīmē skaidru izvērtējumu, labāku slimības kontroli, ciešanu mazināšanu, komplikāciju novēršanu un godīgu sarunu ar pacientu. - 10. Veselības politikai jāmaina slimību veicinoša vide.
Pēdējais, bet ne mazsvarīgākais.
Veselība sākas vēl pirms cilvēks meklē palīdzību veselības aprūpes sistēmā. Veselības politika nedrīkst aprobežoties tikai ar veselības aprūpes sistēmu. Ir jāmaina arī noteikumi nozarēs, kas cilvēkus padara slimākus.
Īpaši tas attiecas uz pārtikas rūpniecību ar ultrapārstrādātu pārtiku, cukuru, saldinātajiem dzērieniem, rūpnieciski ražotām augu eļļām, garšas pastiprinātājiem un produktiem, kas veidoti tā, lai cilvēks tos patērētu arvien vairāk.
Tas attiecas arī uz farmācijas industriju, kur ilgstoša slimību pārvaldīšana var kļūt ekonomiski izdevīgāka par atveseļošanos. Zāles ir vajadzīgas, bet veselības politika nedrīkst būt pakārtota modelim, kur cilvēks kļūst par ilgtermiņa medikamentu patērētāju, nevis atgūst veselību.
Nodokļu un regulējuma politikai jāatbild uz vienkāršu jautājumu: vai tā veicina to, ka cilvēki kļūst slimāki, vai palīdz viņiem kļūt veselākiem?
Marika Zelča-Čerāne, 06.06.2026.
Saziņai: slow.medicine.ambulance@gmail.com